Vairāki tūkstoši mākslīgu šķēršļu – seni dambji, vecas slūžas, aizsprosti un sabrukušas caurtekas – traucē Latvijas upju brīvajam plūdumam, būtiski ietekmējot gan zivju migrāciju, gan ūdeņu ekosistēmu kopumā. Lai gan daļa no šiem šķēršļiem joprojām ir nozīmīgas hidrobūves vai vietējām kopienām svarīgas rekreācijas vietas, pieaug nepieciešamība atjaunot upju dabisko tecējumu un uzlabot iekšējo ūdeņu kvalitāti. Kā Latvija meklē risinājumus šajā sarežģītajā situācijā, kurā krustojas dabas aizsardzības, saimnieciskās un birokrātiskās intereses?